Z

Ir Ziemassvētku laiks, kas vienmēr saistās ar sentimentalitāti un atmiņām par to, kā bijis kādreiz.
Atceros, kad biju maza, ciemos nāca visi radinieki. Dāvanu maiss tika atstāts pie durvīm, tad kāds peikšņi iezvanījās un mēs skrējām pie durvīm, lai maisu saturu sakrāmētu zem eglītes.
Tad vienmēr kāds pieteicās būt par dāvanu dalītāju. Pārsvarā tā biju es, jo tas paredzēja izdevīgus noteikumus. 1) es zināju cik dāvanas ir man, cik tās ir lielas 2) es varēju pati izlemt, kad es skaitīšu dzejolīti 3) es varēju ielūrēt citu dāvanās :P

Atceros tos Ziemassvētkus, kad man ar brālēniem tika sadāvinātas ragavas. Kopumā mums bija 3 ragavas, kas uzreiz tika izmeiģinātas ārā.

Tagad ir kārtējie Ziemassvētki, ārā spīd saule, debesis ir tik zilas un skaidras kā vasarā, un nepastāv pat 1cm sniega kārta! Nav iespēju ne braukt ar ragaviņām, ne pikoties, ne velt sniegavīrus. Jā, to dara mazi bērni, bet kā jau teicu, Ziemassvētki ir tas laiks, kad pielīp sentimentalitāte un gribas atgriezties bērnībā.

Brālēni ir pieauguši, tāpat kā es. Dažš atrodas pat ārzemēs... visa Ziemassvētku padarīšana ir pazudusi ikdienas rutīnā un pienākumos.Dāvināšanas prieks ir kaut kur pazudis- viss paslēpjas lietderības principā.


Rīt kārtējo reizi māja būs pilna! Visi radinieki un ģimene kopā būs kopā! Es nezinu, kas būs pēc gada, un kā šie svētki tiks svinēti nākamgad, bet es zinu, ka atmiņas ir skaistas un neviens man tās nevar atņemt.