Apstājamies un paskatamies uz sevi no malas.

Mēs esam viena liela melna masa, kas vienmēr kaut kur steidzās, kurai nekad nav laika un kura ir pārņemta ar simtiem problēmu.

Šajā steigā mēs neievērojam viens otru. Mēs neuzsmaidam viens otram.

Mēs palaižam garām tādus dzīves sīkumus, kas spēj dod baudu un prieku

Mēs esam iedzīvojušies laika trūkuma problēmās.

Reizē, kad atbrīvojam stundiņu sev mēs žēlojam paši sevi
Bet reizē, kad abrīvojam laiku draugiem, mēs sūdzamies tiem...

Šīs laika trūkums un stress spēj noēst cilvēku.
Cilvēks var pazaudēt to, kas iepriekš licies tik saistošs

Šodien gāju pa ielu. Pretī nāca vecs onkulītis.Bija vieglāk saskaitīt cik šim onkulītim zobu bija, nekā nebija.
Bet šis onkulis smaidīja ar tik platu un patiesu smaidu. Neviens Holivudas žilbinošais smaids tam nestāvētu pretī.
Katra onkulīša grumbiņa parādīja viņa dzīves problēmas un pārdzīvojumus.
Bet skaistākais, ka tas viss tika ietērpts smaidā
Cilvēks spēja atrast sevī spēku smaidīt zinot to, cik pasaule apkārt ir drūma
Zinot to, ka lielākai daļai cilvēku tas liksies muļķīgi

Tāpat šodien pie mājas gāja pavisam mazs puisītis. Manuprāt viņam bija tikai gadiņš
Šim mazajam bērniņam bija tik patiesas acis un tik paties smaids. Es stāvēju un gaidīju kad luksoforā iedeksies zaļā gaisma, bet mazais puisītis man māja un smaidīja tik sirsnīgi, kad es pat aizsapņojos un palaidu garām zaļo.
Ja vien šis mazais zinātu, kas viņu sagaida un kādas cīņas viņam būs jāpieredz un jāspēj izturēt.