Mēs pazaudējam bērnu sevī! Pārāk ātri vēlamies kļūt pieauguši. Pārāk ātri veidot savu ģimeni!
Pārāk vēlu atsitamies pret sienu tā teikt - atraujamies! Tieši tāpēc mēs dzīvojam utopijā, ka ļoti ātri varam būt pieauguši un patstāvīgi. Īstenībā atskatoties atpakaļ, ir jāsaprot, ka neko no savas "neatkarīgās dzīves būvēšanas" mēs nesasniegtu bez vecākiem!
Mēs neapstājamies lai pateiktu paldies, mēs neapstājamies, lai novērtētu to naivo brīdi, kas ir tagad.
Mēs skrienam līdz konkrētam gadu skaitlim pasē, kurā būtu jābūt sasniegtam visam- neatkarībai, ģimenei, labam finansiālajam stāvoklim utt.
Un tikai pusmūža krīzes laikā, mēs apsēdīsimies ērtos dīvānos un teiksim "Cik naiva es biju", "Kāpēc es tā darīju' "Kur pazuda laiks?"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru