komplimenti

Vispār pie manis atnāca zelta atziņa

1)Cilvēki ir aizmirsuši teikt viens otram komplimentus!
Pirmkārt tāpēc, ka cilvēks ir tik skrejošs un ieracies savās problēmās, ka viņš neuzskata par neko īpašu otram pateikt ko skaistu un patīkamu.
Cilvēks ir egojists viņš gaida, kad kompliments tiks pateikts viņam
Un bieži vien cilvēks vienkārši kautrējas otram teikt kaut ko labu
protams ir gadījumi, kad cilvēkam vienkārši skauž un tāpēc viņš neko jauku nesaka
2)Cilvēki kautrējās ja dzird komplimentus
ja nu pienāk tāds brīnuma brīdis un tiek izteikts kompliments cilvēks samulst un jūtas neērti
(Šodien izteicu komplimentu par izcili skaistiem zābakiem - un cilvēks tik ļoti samulsa, ka man pat palika kauns, ka pateicu komplimentu)
3)Cilvēki vairs nemāk pieņemt komplimentus
Ja cilvēks izdzird komplimentu viņš no sākuma apsmadzeņo vai vispār šis kompliments ir patiess vai cilvēks, kas to teicis to nav domājis ar sarkasmu
Un kad pieņem komplimentu cilvēks nepasaka "Paldies" ,bet gan "Aij tas jau nav nekas īpašs" - > cilvēks attaisnojas par to, ka kāds viņam ir veltījis komplimentu, viņš netic un viņš jūtas neērti!!! - > Nu NEMĀK pieņemt komplimentu!!!!

Un vispār galvenais kāpēc es aizdomājos par komplimentiem ir tas, ka es pieķēru sevi pie tā ka es arī nemāku pieņemt komplimentus
Bet es ar to cīnos. Un īstenībā respektēju ikvienu, kas izsaka kādu komplimentu, jo tas nozīmē ka nu gluži - latvietis latvietim nav saldais ēdiens un ne jau ja kompliments ir pateikts man - bet vispār!

nemāku pieņemt komplimentus, bet vismaz es tos bieži saku citiem. Īstenībā man tas sagādā prieku! Jo nevar būt nekas jaukāks, kā otru iepriecināt ar trim vienkāršiem vārdiem "Tu labi izskaties"


Tikai nepaliekam tādi kā amerikāņi kam katrs kompliments ir kā formalitāte.Viņi ar komplimentiem mētājas pa labi un pa kreisi un tā jau ir otra galējība. Manuprāt, viņi neuzsāk nevienu sarunu bez apmainīšanās ar komplimentiem.