Kāpēc cilvēki ir tik neīsti? Tik uzspēlēti? Un vienmēr cenšas atstāt par sevi to labāko iespaidu?

Kāpēc cilvēks ar sevi neiepazīstina apmēram tā- labdien mani sauc Jānītis, esmu īsts kretīns, kas melo un pats īsti nezina ko grib?

Tas neizklausās tik labi kā- labdien, mani sauc Jānītis, esmu labs klausītājs un labs draugs, un to nesaku tāpēc ka labi skan. Un es vēlos attiecības, jo ticu mīlestībai, (bet īstenībā nē.....!)

Liela sarkasma deva tajā visā! Vai arī' ņirgāšanās!


Starpcitu, kāpēc puiši netic, ka meitenes var būt spēcīgas? Kāpēc viņiem patīk atnākt iekniebt un aiz stūra lūrēt vai tu raudi vai ne?

Kāpēc tik ļoti otram patīk pārbaudīt robežas? Ziņkārība manuprāt nekad ne pie kā laba nav novedusi!

Cilvēkiem ir jābūt pašpietiekamiem! Nu vismaz izvēlīgākiem!  Labāk jāspēj apzināties ko vēlas un ko nē! Un tikai tad, kad cilvēks pats ir ticis ar sevi galā, var atļauties sākt analizēt otru!