Laikam tā nenormāli lielā mīlestība, ko vecāki man ir devuši, sitīs man pa pirkstiem.

Pareizāk sakot, tā ir tik skaista un patiesa, ka savādāku mīlestību es nemaz nezinu.
Es nesaprotu kā var mīlēt tikai daļēji, es zinu tikai tādu mīlestību, kas ir no visas sirds.

Tāpēc arī es, ja mīlu tad no visas sirds. Ja cienu, tas no visas sirds. Un ja paļaujos, tad tas arī ir no visas sirds.

Es nesaprotu, tos, kas kādās attiecībās var būt tikai daļēji, tādus, kam nav svarīgi, kas notiek ar otru...
Vieglāk to izskaidrot kā cilvēkus vampīrus, kas izsūc no otra tikai sev vajadzīgo.
Cilvēki, kas ir attiecību egoisti.


Varbūt cilvēki nespēj paši sevi mīlēt pietiekami, tāpēc meklē šo mīlestību no citu puses.
Varbūt šie cilvēki ne tikai nespēj mīlēt paši sevi, bet nespēj mīlēt arī otru.

Un kas ir trakāk? Nespēt mīlēt sevi, vai nespēt mīlēt citu?
Bet vai nespējot mīlēt sevi ir iespējams mīlēt otru?