Kaijas tika barotas no kuģa malas ar maizi un tās ēda no rokas.
Tā bija aukstākā pilotāža no kaiju puses noturēties vējā tieši līdzās kuģim.
Lielu daļu manu bilžu aizņem tieši kaijas, jo interesanti bija skatīties kā tās manervē.
Zviedrijā kuģis brauca pa šērām( mazām saliņām). Dažbrīd tās salas bija tik tuvu, ka nesapratu kā kuģis kādā no tām neietriecas. Braucot tālāk bija aizvien vairāk un vairāk pasažieru kuģu, un tās kā viņi spēja gan izbraukāt gar šērām, gan apmainīties savā starpā aizvien man ir kā ķīnas abece.
Katrs kuģis bija tik liels un skaists.
Jaunajiem kuģiem katrai kajītei ir lieli logi un balkoni un tie kuģi bija milzīgi salīdzinot ar mūsējo.
Starpcitu, pa šērām kuģo ne tikai lielie pasažieru kuģi bet arī simtiem mazu jahtiņu, kuteru un kuģu, kas mašīnas nogādā no vienas šēras uz otru.
Tur satiksme trakāka kā Rīgas ielās.
Ar T smējāmies arī par to, kā kapteinis iemācās noparkoties ostā. Tas ir - cik kuģus viņš sadauza līdz noparkojas pareizi
Un kārtējie saulrieti, tie no kuģa brīžam ir vēl skaistāki nekā skatoties no krasta. Laikam augot pie jūras esmu iemīlējusi saulrieta krāsas, jo varu teikt ka tās ir manējās!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru