Man ir nepamatots miers. Pavasara tuvošanās mani var neparasti ātri izvilkt ārā no ziemas depresijas nervozitātes un stresa

Tikai man galīgi ir apnikuši cilvēki. Ne jau savējie, bet gan sveši cilvēki. Kā sākas pavasaris tā sāk parādīties cilvēki. Viņi kļūst vairāk. Ne tikai skaita ziņā bet arī emocionāli. Es gribu dabu- mežu un jūru un svaigu gaisu. Kad atnāku mājas tad sēžu istabā un priecājos ka esmu viena un pat televizoru es neslēdzu iekšā lai neredzētu cilvēkus. Bet man vajag ģimeni. Tā apziņa ka visi ir mājas ir tik nomierinošā. Tas ir tāpat kā suns, kas neēd līdz mājas nav atnākuši visi, un kas nesmaida ar visplatāko smaidu ja zina, ka mājas kāds trūkst.