es...
Cenšos jau pierast pie jaunā lekciju grafika
Kā arī cenšos sev apsolīt, rakstīt šeit biežāk, jo man pa galvu tiešām skraida tūkstošiem domu, un tas ir grēks, tās nepierakstīt šeit.

Visvairāk pēdējā laikā es domāju par savu bērnību. Es to tiešām mīlu un laikam par to spētu runāt stundām, tikai ja kāds manī klausītos.Tāpat es labprāt savā bērnībā atgrieztos.
It kā jau saka, ka dvīņi ir mūžīgie bērni un pēdējā laikā es to izjūtu aizvien vairāk, jo gribās paņemt rokās visas bērnības mantiņas un visiem profesoriem sejā skaļi kliegt, "es to nevaru, esmu maza, manas tiesības un pienākumi aprobežojās ar smilšu kastīti un laisku dzīvi."

Es no sirds nesaprotu tos cilvēkus, kas grib ātrāk pieaugt. Tās meitenes, kas jau 14-16 gados raujās uz naktsklubiem, smēķē un lieto alkoholu.
Tās 9 gadīgās meitenes, kas jau lieto kosmētiku un ik pa laikam cenšas savas zināšanas papildināt ar jaunākajiem lamuvārdiem

Bet tāpat es nesaprotu pirmskolas vecuma bērnus, kas publiskās vietās taisa scēnu ar raudāšanu un krišanu zemē tikai tāpēc ka tam kaut ko nenopērk.

Es bērnībā netaisīju scēnas, neizrādīju savas kaprīzes un raudāju ļoti ļoti ļoti reti.
Visi kas mani pazina kā mazo Minīti saka, ka nevienu tik smaidīgu bērnu savā mūžā nav redzējuši. No rītiem es cēlos dziedot, un dienas ar asarām bija tik tik retas.

Es nevēlos bērnus. Jā, tas varbūt ir skaļi teikts, jo es vienmēr esmu mīlējusi bērnus, man vienmēr ir paticis spēlēties ar savām mazākajām māsīcām, viņas pamācīt un lutināt, bet man ir bail, ka mans bērns taisīs scēnas, būs ar dzīvi neapmierināts tīnis, kas lamāsies 24/7 kas necienīs savus tuvākos, kas tusēsies nonstopā - pīpēs un dzers kā tāds kamielis. Nē, man to nevajag, jo man no tā ir bail.