Tik sāpīgi ir tad, kad sirds sāp par drūpošu draudzību!
Tas ir tik skumji, un ar katru nākamo soli sāp vēl vairāk!
Bija man bērnībā daudz labu draudzeņu , bet daļa no tām pazuda - tā dabiski, tik pat dabiski cik mainījās skola , aizraušanās, simpātijas, hobiji un uzskati, tāpēc tas bija mazāk sāpīgi. Katra no šīm draudzībām man atstāja tikai skaistas skaistas atmiņas
Bet par vienu draudzību man ir visvairāk žēl.
Mēs bijām viens vesels visu pamatskolas laiku. Es pazinu viņu līdz vīlītēm , tāpat kā viņa pazina mani.
Tās neskaitāmās stulbības un smieklīgie = skaistie brīži vienmēr ir manā atmiņā.
Nemaz nevajag uzskatīt. To pat neviens nespēj!
Cilvēki mainās! Tiem rodas pilnīgi citas intereses.
Es cenšos par visu šo tikai pasmieties un pajokot. Reizēm izlādēties, pasakot citiem kaut ko, ko pēc tam nožēloju, bet man patika tā kādreizējā vieglprātība, nedomāšana par to kā būs!
Man patika tie smieklu un prieka brīži!
Es turēšu sevi rāmjos, lai kādi tie būtu un vēlot to labāko no visas sirds...neteikšu neko!
Ne jau sevis dēļ. Bet gan viņas. Es nevēlos viņai izjaukt ko tādu ko es nesaprotu, bet kas viņu dara tik laimīgu!
par šo draudzību varētu uzņemt filmu, tikai tās nobeigums pagaidām nav zināms... ja tās būs šāds tad tas nebūs Happy ending
Bet smiekli un asaras būtu Oskara cienīgi
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru